Kopā mēs esam liels spēks, kas spēj mainīt pasauli
Par vecmātēm kļuvušas vēl divas dūlas
Līgas Liepas-Kivilandes intervija ar dūlām un nu jau arī vecmātēm Līgu Giniborgu un Baibu Stikuti
Vēl nesen Līga un Baiba bija starp pirmajām dūlu apmācības beidzējām, taču nu jau viņas var apsveikt arī ar Rīgas 1. Medicīnas koledžas absolvēšanu un vecmātes diploma iegūšanu. Līgas un Baibas stāsts iedvesmo citus ļauties sekot savam sapnim arī tad, ja laiks, kurā vairums cilvēku izvēlas nodarbošanos, jau garām. Kad Līga un Baiba pieņēma, viņu pašu vārdiem runājot, „trako lēmumu”, viņām bija jau pāri 30. Abas strādāja labos darbos – Līga bija matemātikas skolotāja Jūrmalas alternatīvajā skolā, bet Baiba strādāja finanšu sfērā. Tomēr par savu pamatdarbu abas uzskata būšanu par mammām. Līgas ģimenē aug divi bērni, bet Baibas – pieci.
2009. gada sākumā Līga un Baiba uzsāka mācīties par dūlām, bet tā
paša gada rudenī – par vecmātēm. Šo gadu laikā Līgas kā dūlas atbalstu
dzemdībās izbaudījušas gandrīz 20 sievietes, bet Baibas – gandrīz 30.
Protams, jāpieskaita klāt arī konsultācijas grūtniecības un pēcdzemdību
laikā ne tikai tām sievietēm, kuru dzemdībās viņas piedalījušās, tāpat
arī Līgas kā zīdīšanas konsultantes darbs un Baibas vadītās māmiņu
gaidībās nodarbības. Šobrīd Līga un Baiba ir vienas no Latvijas
pieprasītākajām un visvairāk pieredzējušajām dūlām.
Līgas un Baibas stāsts iedvesmo citus ļauties sekot savam sapnim arī tad, ja laiks, kurā vairums cilvēku izvēlas nodarbošanos, jau garām. Kad Līga un Baiba pieņēma, viņu pašu vārdiem runājot, „trako lēmumu”, viņām bija jau pāri 30.
Mūsu saruna notiek saulainā vasaras dienā pie Baibas, brīnišķīgi atjaunotā koka mājā klusā Pārdaugavas vietā, ēdot smiltsērkšķu saldējumu ar upenēm un dzerot piparmētru un aveņu lapu tēju, kādu Baiba gatavo arī savām grūtniecēm. Līga daudz smejas, Baiba ir nopietnāka, taču no viņām abām staro sirsnīgums un miers, ko bauda arī viņu aprūpētās sievietes. Klausoties viņās, dažkārt liekas, ka viņām diennaktī iedalīts vairāk par 24 stundām. Tas pierāda: ja darām to, kas sirdij tuvs un mīļš, tad paveikt varam patiešām daudz. Šī ir saruna ne tikai par dūlošanu un vecmātību, bet par sapņiem, dzīves vērtībām un ļaušanos pārmaiņām.
Ceļš līdz dūlošanai un vecmātībai
Ko savā dzīvē varat uzskatīt par pagrieziena punktu? Kā nonācāt līdz dūlošanai un vecmātībai?
Līga. Man pagrieziena punkts bija manas dzemdības. Acīmredzot man vajadzēja piedzīvot to, ko es piedzīvoju – pirmās dzemdības slimnīcā, bet otrās – mājās. Mājās tas notiek pilnīgi savādāk – gan gatavošanās dzemdībām, gan pašas dzemdības, gan pēc tam bērnu audzināšana. Piedzīvojot mājdzemdības, sagriežas domāšana. Es parasti to raksturoju ar vārdiem „sajuku prātā” (smejas). Vai tas ir viedums, kas rodas, vai vienkārši plašāks skatupunkts uz daudzām lietām... Sāku satikt īstos cilvēkus – manus skolotājus. Iepriekš es neuztvēru, ka katrs, kuru savā dzīvē satiekam, ir skolotājs. Pamazām nonācu pie daudzām atziņām. Mana vecmāte Dina Ceple bija tā, kura teica, ka es varētu būt dūla, ar domu, ka man tik labi izdevās dzemdēt pašai, ka es varētu to ļoti labi stāstīt un „iemācīt” arī citiem. Es to sadzirdēju. Varbūt ik pa laikam kāds mums saka īstos vārdus, tikai mēs tos nedzirdam. Tad paiet laiks, un mēs saprotam: ā, šo jau es esmu kaut kur dzirdējusi, šis ir manējais.
Sākās dūlu apmācības. Pirmo gadu es vēl strādāju skolā un atbalstīju sievietes tikai grūtniecības laikā un pēc dzemdībām. Uz dzemdībām mani vēl neaicināja, laikam nelikos tik pārliecinoša (smejas). Tas viss notiek pamazām, es arī nekur nesteidzos.
Pēc pirmā mācību gada sapratu, ka man ar to nepietiek – gribu vēl arī vecmātības zināšanas klāt. Dūla nevar darīt ļoti daudz lietu, pat bērna sirds toņus viņa nevar klausīties. Man niezēja nagi, gribēju vairāk. Rīgas 1. Medicīnas koledžu bija salielījusi Dina, arī Linda Vītuma un Līga Īvāne, kuras iestājās gadu iepriekš. Tad nu es arī gribēju tajā labajā skolā mācīties (smejas).
Pēc pirmā mācību gada sapratu, ka man ar to nepietiek – gribu vēl arī vecmātības zināšanas klāt. Dūla nevar darīt ļoti daudz lietu, pat bērna sirds toņus viņa nevar klausīties. Man niezēja nagi, gribēju vairāk.
Baiba. Man arī viss sākās ar ceturtā bērna dzemdībām mājās. Man bija tā atklāsme, sajūta, ka negribu vairs strādāt pilnas slodzes darbu prom no mājām. Gribu pamatā būt mamma. Tad piedzima piektais bērniņš. Dūlu apmācībā savā ziņā nonācu ar nejaušību, kaut gan nekādu nejaušību jau dzīvē nav. Draudzene man pastāstīja, ka šādas mācības sākas, un es nolēmu aiziet intereses pēc paklausīties. Sākumā visu klausījos tikai sev, pat nedomājot, ka man varētu būt kāda dūlojama sieviete – no kurienes un kā man viņa radīsies? Pēc tam sapratu, ka gribu studēt vecmātību. Tad arī sāka lēnām parādīties dūlojamās māmiņas. Sapratu, ka savā ziņā dūla esmu bijusi jau ilgi, vienkārši daloties savā pieredzē ar citām māmiņām, tā dabiski. Es redzu, ka šajā ceļā mani vadījis kāds Augstāks spēks. Pirms dažiem gadiem es nebūtu iedomājusies, ka būšu dūla vai vecmāte.
Cilvēki, kas iedvesmo un atbalsta
Kas bija un ir tie cilvēki, kuri jūs iedvesmoja un iedvesmo joprojām? Līga jau pieminēja Dinu…
Līga. Jā, Dina mani ļoti iedvesmoja. Vispār tas viss salikās kopā kā mozaīka. Mēs, dūlas, viena otru iedvesmojam. Katra tikšanās apmācību laikā mums deva burvīgu spēku un pacilātību uz nākamo mēnesi. Es sapratu, ka man patīk visi šie cilvēki. Īpaši varu pieminēt Lindu Vītumu, kura mani iedvesmojusi gan klātienē, gan neklātienē. Tāpat arī visas vecmātes, kas uzdrīkstas un ir kaut nedaudz savādāk domājošas nekā slimnīcas vecmātes, – Iveta Bērziņa, Rudīte Brūvere. Tu pirmo reizi satiec šo vecmāti, runā ar viņu un sajūti: ir – ir tajā cilvēkā kaut kas tāds, ka tu gribi būt ar viņu kopā, uzturēt kontaktus... Arī dažas slimnīcu vecmātes ir atšķirīgas, piemēram, Inese Kampuse, viņa uzdrīkstas vairāk, dara vairāk, ir draudzīgāka sievietēm nekā daudzas citas. Un tad tu iedvesmojies – paņem no katra cilvēka to, kas tev patīk un ko varētu pielietot savā darbā.
Baiba. Dina ir dūlu kustības mamma un krustmāte, arī mana vecmāte. No viņas mēs visas esam ļoti, ļoti daudz ko guvušas un mācījušās. Tāpat kā no citām mājdzemdību vecmātēm – Astrīdas Milleres, kura piedalījās mana ceturtā bērniņa dzemdībās, un citām, kuras Līga jau pieminēja. Arī no Rīgas Dzemdību nama vecmātes Guntas Freimanes, ar kuru mēs sastapāmies mācību laikā, esam ieguvušas daudz dzīves gudrību.
Līga. Jā, nenoliedzami, skolā viņa bija iedvesmas avots. Viņa ir sirdsgudra un stipra vecmāte, ar mugurkaulu.
Gan dūlošana, gan vecmātība liek šīm nodarbēm pakārtot gan dzīves ritmu, gan ģimenes lietas. Bez ģimenes atbalsta tik krasas pārmaiņas dzīvē nebūtu iespējamas. Lūdzu, pastāstiet par savām ģimenēm un kāda bija jūsu ģimeņu reakcija, kad nolēmāt mācīties par vecmātēm!
Līga. Vīrs ļoti laimīgs nebija, bet viņš to pieņēma kā faktu. Viņš zina, ka es izdomāju un daru, ja esmu ko ieņēmusi prātā – dzemdēt mājās vai ko citu. Lēmums mācīties par vecmāti arī nozīmēja, ka jāpamet darbs. Sākumā gan mēs mēģinājām noskaidrot, varbūt var savienot mācības ar darbu, bet mums atteica.
Šogad sāku čīkstēt, gribēju ņemt akadēmisko gadu. Laikam man mazliet tomēr pietrūka atbalsta. Par pašu lēmumu gan es nešaubījos, bet gribēju mazliet atvilkt elpu, jo pēdējā mācību gada laikā jutu, ka daru pāri sev un savai ģimenei, bērniem. Katrs sapurināja, kā mācēja, – vīrs, mana kvalifikācijas darba vadītāja Diāna Zande, arī Linda Vītuma. Tāpēc nebija variantu, bija jāpabeidz (smejas).
Mācoties medicīnu, zināšanas ir jākaļ galvā, ko es nekad līdz šim nebiju darījusi. Sēdēju līdz pusnaktij, trijos četros no rīta atkal cēlos, lai turpinātu mācīties. Protams, bez vīra atbalsta un bērnu sapratnes tas nebūtu iespējams. Bērni bija jau pietiekami lieli (šobrīd viņi ir 6 un 8 gadus veci), tāpēc varēju viņiem izstāstīt, ka „mammītei šis jāizdara”. Bērniem ļoti patika manas mācīšanās metodes, piemēram, kā es mācījos latīņu valodu – uz lapiņām vienā pusē rakstīju vārdus latviski, bet otrā – atbilstošos nosaukumus latīņu valodā. Tāpat arī manas mācību grāmatas viņiem patika. Dēls apguvis skeletu, zina visus kaulu nosaukumus.
Paldies jāsaka arī manām abām auklītēm, vecmāmiņām, kas man ļoti palīdz. Es varu visu samenedžēt. Ja man ir dzemdības vai mācības, es zinu, ka man ir, kam uzticēt bērnus. Es ļoti paļāvos un zināju, ka viņi mani atbalstīs.
Baiba. Vīrs mani ir atbalstījis visās manās trakajās idejās, sākot jau ar to, ka pametu manu spīdošo karjeru un labi apmaksāto darbu. Teica, ka viņam svarīgāk, lai sieva būtu ar sevi apmierināta, tad arī mājās ir skaistāk un mierīgāk. Viņš atbalstīja arī manu ideju par vecmātības studijām, ir ar mieru palikt mājās ar bērniem, kad es pa nakti dodos uz dzemdībām.Mums kopā ir arī citas trakas idejas, piemēram, jau gadu bērnus mācām mājās. Kad es to ierosināju, viņš teica, ka viņam tā arī likusies laba doma. Mēs tiešām saņemam zīmes no Augšienes, ka šis ceļš mums ir jāiet. Tāpēc arī savam vīram esmu ļoti pateicīga. Un es jūtu, ka to jūt arī bērni. Piemēram, vecākais dēls tūlīt mācīsies 12. klasē, un es viņam jautāju, vai viņš ir domājis, ko darīt tālāk. Viņš teica: „Es ļoti gribētu tā, kā tu, mammu, darīt to, kas man ļoti patīk un par to vēl naudu saņemt.” Tad man likās: jā, laikam viņš ir sapratis.
Baiba: Vīrs mani ir atbalstījis visās manās trakajās idejās, sākot jau ar to, ka pametu manu spīdošo karjeru un labi apmaksāto darbu. Teica, ka viņam svarīgāk, lai sieva būtu ar sevi apmierināta, tad arī mājās ir skaistāk un mierīgāk. Viņš atbalstīja arī manu ideju par vecmātības studijām, ir ar mieru palikt mājās ar bērniem, kad es pa nakti dodos uz dzemdībām.
Šobrīd maniem bērniem ir 17, 16, 13, 7 un 4 gadi – jau lieli. Bet, kad sāku studēt, jaunākajam bija tikai gadiņš un es viņu vēl baroju ar krūti.
Līga. Un piens nepazuda!
Baiba. Atnācu mājās no lekcijām, dēls iekāpa klēpī, paēda un priecīgs aizgāja tālāk.
Domājot par vecmātes darbu
Šobrīd beigusies viena jūsu apmācības daļa. Kas vēl paveicams, lai jūs varētu sākt praktizēt patstāvīgi? Vai esat jau domājušas par to, kā organizēsiet savu darbu?
Līga. Vēlamies kļūt par mājdzemdību vecmātēm. Šobrīd mums jāatrod vecmātes, kas būs mūsu kuratores un uzņemsies atbildību par mums, pārbaudīs, kā mēs strādājam. Man jau šķiet, ka patiesībā mēs vēl ļoti daudz ko nezinām. Skola iedod minimumu, bet ar to nepietiek. Tas ir sākuma čemodāniņš, lai dotos pasaulē. Viens ir zināt, bet pavisam cits mācēt to pielietot praksē.
Sākšu ar semināru un atbalsta grupu vadīšanu, rakstīšu rakstus, reģistrēšos kā pašnodarbināta persona. Pašlaik būsim reģistrētas ārstniecības personas, bet līdz vecmātes sertifikātam paies vēl vairāki gadi.
Baiba. Taču tas nenozīmē, ka sobrīd mēs neko nevaram darīt, un mēs arī darīsim. Es jūtu, ka grūtnieču aprūpe ir manā sirdī, to mēs varam jau darīt kāda uzraudzībā. Un pa kādai mammai jau parādās, kas vēlētos būt ar mums kopā.
Kādi ir jūsu mērķi un sapņi vecmātes darbā?
Līga. Par sapņiem es māku runāt, grūtāk man iet ar realizāciju (smejas). Vispār ļoti gribu vienkārši strādāt par vecmāti – aprūpēt sievieti grūtniecības laikā, sagatavot viņu dzemdībām, pieņemt dzemdības un aprūpēt arī pēc dzemdībām. Visticamāk tā būtu privātprakse. Nezinu, vai tas iespējams valsts sniegtās medicīniskās palīdzības ietvaros, bet sapņot jau var. Tas būtu brīnišķīgi, ja es varētu strādāt savā Jelgavas rajonā un pie manis varētu atļauties nākt arī lauku sievietes. Es vēlos dot to, ko pelnījusi saņemt katra sieviete. Man ļoti patika Rudītes Brūveres teiktais, ka vecmāte ir veselīga dzīvesveida veicinātāja. Ar savu veselīgo dzīvesveidu viņa ir priekšzīme citiem un māca to citiem. Es negribu ārstēt slimus cilvēkus, es gribu nodarboties ar profilaksi – parādīt, kā dzīvot tā, lai nav jāslimo, lai sieviete var iznēsāt veselu bērnu, arī lai viņas vīrietis ir vesels. Tas ir sapnis, ko droši vien vēlas katrs cilvēks, tikai nesaskatām, ka viss slēpjas mūsu dzīvesveidā. Tas man izdosies tikai tad, ja pati spēšu būt iedvesmas avots sievietēm un viņu ģimenēm. Tā teikt, ir pie kā piestrādāt.
Baiba. Kā dūla un arī pati esmu piedzīvojusi, ka dzemdības ir ļoti īpašs, dziedinošs, spēcinošs un iedvesmojošs notikums sievietes un ģimenes dzīvē. Tāpēc lielais virsuzdevums, ko saredzu, ir, cik vien tas manos spēkos, ļaut piedzīvot skaistas, dabiskas un netraucētas dzemdības.
Un kādas vecmātes darba ēnas puses jūs saskatāt?
Baiba. Līdzīgi dūlas darbam – reizēm ar telefonu guli vai staigā un gaidi, kurā brīdī piezvanīs. Nereti esi neizgulējies, jo visbiežāk dzemdības sākas nakts vidū. Citreiz vienkārši fiziski grūti. Kopā sagaidītais bērniņš, protams, atsver to visu.
Līga. Jā, grūti kaut ko saplānot. Bet mājdzemdību vecmātes mums ir labs paraugs, jo, slēdzot līgumu, tajā tiek ietverts punkts par aizvietotājvecmāti. Tieši tāpat ir arī dūlām – neviens nav neaizvietojams. Tāpēc man arī liels prieks, ka dūlu un vecmāšu kļūst vairāk. Ir jāieplāno savs brīvais laiks. Kaut kad es staigāju ar telefonu rokās, bet citā laikā es atpūšos.
Dūla un vecmāte – kopīgais un atšķirīgais
Dūlas un vecmātes darbā ir daudz kopīga, un dūlas prasmes jums noteikti ļoti noderēs, strādājot par vecmātēm. Vai, kļūstot par vecmātēm, jūs šo savu dzīves posmu – dūlošanu – atstāsiet aiz muguras vai arī mēģināsiet darboties divos virzienos?
Līga. Pagaidām dūlošu, jo tas ir veids, kā pieskarties dzemdībām. Gribu pieskarties... un patīk pieskarties. Kopā ar sievieti gatavojos dzemdībām, un ir patīkami redzēt sava darba augļus. Priecājos, ja spēju iesaistīt vīrieti, atraisīt ģimeni mīlestības pilnām dzemdībām.Slimnīcā par voluntieri strādāt negribu, slimnīcā man ir dvēseliski grūti. Man dūlas ceļš liekas labs ceļš līdz vecmātībai. Ir iespēja redzēt daudzas kolēģes darbā, saprast, kas no tā visa derīgs man un kas ne. Ir iespēja salīdzināt un iemācīties no katras vecmātes labāko, jo jāmācās man vēl daudz. Iespējams, tas tiešām tāds pārejas posms un ar laiku mēs dūlošanu beigsim.
Līga: Pagaidām dūlošu, jo tas ir veids, kā pieskarties dzemdībām. Gribu pieskarties... un patīk pieskarties. Kopā ar sievieti gatavojos dzemdībām, un ir patīkami redzēt sava darba augļus. Priecājos, ja spēju iesaistīt vīrieti, atraisīt ģimeni mīlestības pilnām dzemdībām.
Taču man liekas, ka vispār vecmātei tas ir ļoti liels pluss, pievienotā vērtība, ka viņa ir arī dūla un ka viņai nav kauns pateikt, ka viņa ir dūla: es esmu vecmāte dūla. Piemēram, man prieks, ka Dina Ceple un Aiva Zeidmane tā saka. Ne vienmēr varbūt vecmāte veic dūlas funkciju un primārā ir vecmātes funkcija, bet viņa spēj būt arī atbalsta persona arī sievietei, kurai viņa nav vecmāte. Tā var būt jebkura sieviete jebkurā vietā, varbūt tu viņu uz ielas satiec. Visas vecmātes nespēj būt dūlas.
Baiba. Šobrīd dūlošanu noteikti turpināšu, lai gan dūlas darbā ir savas grūtības. Ļoti daudz sieviešu, kas mani meklē kā dūlu, šobrīd vēl nav gatavas mājdzemdībām. Taču skaisti, ka daudzas no viņām pēc tam saka, ka nākamo bērniņu gan gribētu sagaidīt mājās. Jūtu, ka ir ļoti svarīgi sniegt savu labo pieredzi tālāk.
Būtiskākā atšķirība dūlas un vecmātes darbā ir tā, ka dūla sniedz nemedicīnisku atbalstu. Vai, šobrīd dūlojot sievietes, jums nav grūti nošķirt dūlas darbu no vēlmes izmantot savas iegūtās vecmātes zināšanas un iemaņas praksē?
Līga. Latvijā dūlām ir iegājies, ka pēc dzemdību sākuma paliekam pēc iespējas ilgāk mājās. Taču citur tā nav. Dūla no Islandes brīnījās un teica, ka viņi uzreiz brauc uz slimnīcu, tur arī darbojas un piedzīvo dabiskas dzemdības. Pie mums tas diemžēl ir gandrīz neiespējami. Tā kā tomēr zinām vairāk, nekā dūlas, tad, esot vēl mājās, mēs uz iegūto vecmātes praksi, kaut arī pavisam nelielo, paļaujamies. Varbūt mums šobrīd ir nedaudz vairāk klienšu tāpēc, ka dūlu zināšanām un prasmēm nākušas klāt arī citas.
Baiba. Diezgan ilgu laiku pavadot mājās kopā ar sievieti, es rūpējos par viņu, vēroju kaut kādas riska pazīmes. Vecmātes pieredze dod mieru un drošību. Mēs arī parasti atrunājam, ko es varu un ko ne. Ja slimnīcā esmu ieradusies kā dūla, tad vienīgi atbalstu sievieti un nedomāju, vai varētu darīt tā vai citādāk. Slimnīcās dūlas jau zināmā mērā uztver kā profesionāļus, ļauj darboties. Uzticas dūlām.
Līga. Jā, slimnīcā mēs nejaucamies mediķu darbā, tad mēs atbalstām sievieti kā dūlas. Un arī mediķus, esam mediķiem vēl vienas rokas. Bieži vien slimnīcās pietrūkst personāla, tad ir jāpalīdz. Vienīgi grūti, ja sieviete vēlas, lai viņai tiktu turēta roka, bet vecmāte, piemēram, sūta kaut kam pakaļ. Tad ir jāspēj nošķirt, vai šobrīd esmu dūla vai studente.
Kā atjaunot spēkus
Dūlas un vecmātes darbs sniedz daudz gandarījuma, taču bieži vien tas ir psiholoģiski smags un iztukšo. Kā jūs atjaunojat savus spēkus?
Baiba. Man ļoti svarīgs kolēģu atbalsts. Paldies Līgai un citiem, ar kuriem es varu padalīties, kā man gājis. Daudz citu cilvēku, kuriem mēs varētu stāstīt, kā mums gājis, nav. Vīrs, pirmkārt, daudz ko nesapratīs no manis stāstītā un, otrkārt, vai tas vispār vajadzīgs. Tāpēc arī ļoti svarīga un svētīga ir dūlu supervīzija.
Līga. Jā, šeit atslēgas vārds ir sadarbība. Viena pati tu nevari būt dūla vai vecmāte. Pat, ja tu strādā viena pati un ir sava privātprakse, es to vienalga redzu kā komandas darbu. Tāpēc priecājos, ka varu piezvanīt savām kolēģēm dūlām un vecmātēm. Neviens nav tik stiprs, lai varētu visu, atbalstam ir ļoti liela nozīme. Ir vērts sadarboties ar visiem, kas ir tavējie un domā līdzīgi, lai varētu paļauties, ka nebūsi viens.
Dūlu apmācības laikā visas tikāmies reizi mēnesī, tās nebija supervīzijas, bet vienalga mēs varējām pateikt, visu, kas uz sirds. Šobrīd arī plānojam supervīzijas. Tām ir jānotiek, ar speciālistu vai bez, bet tam ir jāatrod laiks.
Otrkārt, kā jau es teicu, neviens nav neaizvietojams. Dzemdības ir smags darbs. Ja tās norit ilgāk par 24 stundām un dūla ir klāt jau kopš paša sākuma, kas īstenībā vēl nemaz nav skaitījušās dzemdības, bet sievietei bijusi vajadzīga dūlas klātbūtne, tad pienāk brīdis, kad ir jāpasaka: viss, es to vairs nevaru. Vietā stājas aizvietotājdūla vai kāds cits. Savus spēkus atjaunoju savās mājās vai laukos – savā Mīlestības telpā un klusumā, kad dzirdu vienīgi sevi. Ja ir ļoti smagi, rakstu dienasgrāmatu. Man tas ir labs veids, kā norakstīt grūtības no sava ķermeņa. Tas palīdz.
Baiba. Vēl viena lieta – ir jānošķir tas, ko es varu ietekmēt un kā palīdzēt, no tā, ko es nespēju ietekmēt un kur palīdzēt nevaru – par ko atbildīga pati sieviete, kuru es nevaru izmainīt. Tas vienkārši ir paļāvības jautājums. Es paļaujos uz Dievu, uz Viņa apredzību. Varbūt man liekas, ka dzemdībās nav izdevies kaut kas līdz galam, bet sievietei tas bija vislabākais, kas tajā brīdī varēja būt. Es jūtu, ka ar laiku es esmu iemācījusies distancēties labāk. Sākumā jau bija tā: eh, nu varēja taču tur labāk, varēja taču neveikt starpenes iegriezumu... Ja sieviete to tā neizjūt un nepārdzīvo, tad arī man nav, ko pārdzīvot. Primārais jau ir, lai pati sieviete jūtas labi, viņas skatījums uz lietām var atšķirties no manējā. Ja sieviete tomēr pārdzīvo, mēs izrunājam, kas notika, kāpēc tā notika.
Baiba: Vēl viena lieta – ir jānošķir tas, ko es varu ietekmēt un kā palīdzēt, no tā, ko es nespēju ietekmēt un kur palīdzēt nevaru – par ko atbildīga pati sieviete, kuru es nevaru izmainīt. Tas vienkārši ir paļāvības jautājums. Es paļaujos uz Dievu, uz Viņa apredzību. Varbūt man liekas, ka dzemdībās nav izdevies kaut kas līdz galam, bet sievietei tas bija vislabākais, kas tajā brīdī varēja būt.
Līga. Jā, dzemdību izrunāšanas ir vajadzīgas mums pašām. Mēs ar sievieti izrunājam dzemdību stāstu no viņas viedokļa, no sava viedokļa. Mēs meklējam ieguvumus no šīm dzemdībām un uzsveram pozitīvo, kas ir noticis. Varbūt arī dažkārt saku, ka es kā vecmāte darītu savādāk, taču jebkurās dzemdībās var atrast ko tādu, ko nākamajās gribētos uzlabot. Tas ir labs mērķis nākamajām dzemdībām. Pat tad, ja es pati piedzīvoju dzemdības mājās un man tās patika, es zinu, ka trešajās dzemdībās gribēšu kaut ko savādāk, jau tagad zinu, ka ķeršu bērnu pati. Iepriekš man pat prātā nebija ienācis, ka es kaut ko tādu varētu gribēt. Tā kā katram ir kur piesieties, nav ideālu dzemdību (smejas). Tas ir forši, ka ir mērķi. Kaut kas neizdodas, un izaug jauni mērķi, uz kuriem tiekties.
Kā jūs izvēdināt galvu?
Līga. Katrās brīvdienās mēs braucam uz laukiem. Vasarās mēs tur dzīvojam. Tā ir mūsu svētnīca ozolu zemē. Tagad, kad mācības beigušās, man ideju ir daudz, bet laikam skaļi tās neteikšu... Īstenībā rokdarbi ir tie, kas mani mierina. Līdz šim rokdarbi nebija prioritāte, bet es domāju, ka tie ienāks manā dzīvē.
Protams, arī ģimene. Tas, ka esi pie savējiem. Tu atbrauc mājās pēc grūtām dzemdībām un nāk miegs, bet tu redzi, kā bērni skrien pretim, un zini, ka būs jāpalīdz meitai mājasdarbos, būs vakara pasaciņa, un tu neej gulēt. Tu esi mamma, un būt mammai jau ir vislabākais uz šīs pasaules.
Baiba. Jā, man arī jāmin ģimene un kopā pavadītais laiks.
Līga, Tu raksti arī blogu (www.paradizesdarzs.blogspot.com). Lūdzu, pastāsti mazliet par to!
Līga. Mani iedvesmoja Vladimira Megre grāmata „Skanošais ciedrs”. Tās galvenā doma bija tāda: mēs varam mainīt pasauli, mainoties paši un radot vīzijas. Ja cilvēks rada vīzijas un tās ir spēcīgas, tad no tām iedvesmojas citi un vēlas šīs vīzijas piepildīt. Iedomājos, ka es arī varu radīt vīzijas. Rakstu par lietām, par ko pati fanoju un kurās dzīvoju. Man uzrodas raksti, ar ko gribētu iedvesmot citus. Es neesmu liela cīnītāja, bet es māku sapņot un radīt vīzijas.
Līga: Mācoties un praktizējot, man radās šāda vīzija: Latvijā ir cieņas un mīlestības pilna grūtnieču, dzemdētāju un nedēļnieču aprūpe, kas rūpējas par miesas, gara un dvēseles dziedināšanu. Aprūpes sniedzēji veicina cilvēka sapratni par savu reproduktīvo veselību un profilaksi, mācot uzņemties atbildību par to pašiem.
Arī Tev, Baiba, bez dūlošanas un vecmātības ir rinda citu nodarbošanos, kas tās ir?
Baiba. Tas gan nav īsti saistīts ar vecmātību, bet ar vīru esam iesaistīti ģimeņu apvienībā „Laulāto tikšanās”. Organizējam nedēļas nogales laulātajiem, kursus tiem, kuri gatavojas laulībām. Tas pamatu pamats, kas mums pašiem liekas svarīgs un uz ko aicinām citus, ir dialogs. It kā ļoti vienkārša lieta, bet patiesībā nemaz tik vienkārša nav. Mums ir ļoti svarīgi tikties ar šīm ģimenēm, būt kopā, stiprināt vienam otru.
Cita joma, kas ir saistīta ar vecmātību, ir auglības atpazīšanas metodes. Šobrīd ar vīru jau esam instruktori, tas nozīmē, ka varam apmācīt citus – ne tikai šīs metodes lietotājus, bet arī skolotājus. Mēs vadām lekcijas, konsultējam. Arī mans kvalifikācijas darbs bija saistīts ar šo tēmu, rakstīju par auglības atgriešanos un atpazīšanu pēc dzemdībām.
Vēl varu pastāstīt par mājmācību. Tas ir liels darbs, bet rada daudz prieka un ir interesanti. Bērniem ir dabiska zinātkāre, kuru nedrīkst nogalināt saknē. Viņiem patīk pētīt, atklāt. Bērni jāiemāca mācīties patstāvīgi. Lēnām veidojam savu vidi ģimenēm, kas izvēlējušās mājmācību, dibināsim biedrību.
Mājdzemdības, mājmācība un viss pārējais – tas viss sanāk kopā un veido mūsu dzīvesveidu. Mēs paši arī mācāmies. Agrāk neko daudz nezināju par dažādām dabiskām lietām, tagad arvien vairāk tajā iedziļinos un mēģinu tās īstenot savā ģimenē, piemēram, iztikt bez ķīmiskām zālēm.
Kopā mēs esam liels spēks
Ko jūs novēlētu pārējām dūlām, īpaši jaunajām?
Līga. Gribu iedrošināt jaunās dūlas sākt darboties. Uzdrošināties darboties, pat ja netiec uz dzemdībām. Dažreiz arī gadās, ka pati pirmā pieredze ir smaga, bet, iespējams, tā ir tikai sagadīšanās. Ir jāturpina. Laikam mēs ar Baibu ļoti, ļoti gribējām pieskarties tam visam ātrāk. Skolā arī prakse sākās diezgan vēlu, bet man gribējās būt dzemdībās. Un, ja ļoti gribas, tad tu tur arī agri vai vēlu nokļūsti. Tad, kad nāk klāt pieredze, tad arī skats uz lietām, varbūt ne kardināli, bet tomēr mainās. Tas, ko iepriekš mācību laikā nesaprati, iegūst citu jēgu, saskaroties ar praksi. Acīmredzami mainās ne tikai sieviete, ne tikai dūla, bet mainās valsts kopumā, skats uz dzemdniecību. Varbūt dažreiz liekas, ka par lēnu un vajadzētu ātrāk, bet tomēr viss mainās. Jau pa šiem trim gadiem, kamēr apgrozāmies dūlu un vecmāšu vidē, ir daudz kas mainījies. Sākumā uz dūlām skatījās ar aizdomām, tagad visi kļuvuši daudz atvērtāki. Darbojoties mainās viss – gan tu, gan apkārtējā pasaule, un to var pamanīt. Tāpēc jābeidz sapņot un jāsāk darīt! To novēlu visiem, arī sev.
Baiba: Es novēlu dūlām nebaidīties un atbalstīt sievietes kaut vai kā draudzenes, pateikt kādu atbalstošu vārdu, turēt roku, būt klāt. Kad sāku nodarboties ar dūlošanu, man bija tikai mana personīgā pieredze, praktisko iemaņu nekādu nebija. Daudz sievietes pēc dzemdībām teikušas, ka svarīgākais, ko dzemdību laikā viņām devu, bija mana klātbūtne un miers, nevis kaut kāda aktīva darbošanās, kā es mācēju punktus pamasēt, kādu aromterapiju pielietoju vai vēl kaut kas.
Baiba. Man ir līdzīgas izjūtas. Es novēlu dūlām nebaidīties un atbalstīt sievietes kaut vai kā draudzenes, pateikt kādu atbalstošu vārdu, turēt roku, būt klāt. Kad sāku nodarboties ar dūlošanu, man bija tikai mana personīgā pieredze, praktisko iemaņu nekādu nebija. Daudz sievietes pēc dzemdībām teikušas, ka svarīgākais, ko dzemdību laikā viņām devu, bija mana klātbūtne un miers, nevis kaut kāda aktīva darbošanās, kā es mācēju punktus pamasēt, kādu aromterapiju pielietoju vai vēl kaut kas.Jebkura dūla var sniegt šo klātbūtnes un atbalsta sajūtu sievietei. Ja caur mums vai jebkuru citu dūlu kaut vienai sievietei būs nedaudz skaistākas dzemdības, mēs būsim izdarījušas jau ļoti daudz. Gribu arī iedrošināt jaunās dūlas – es un arī Līga, mēs esam ļoti atvērtas un labprāt pakonsultēsim un palīdzēsim, cik vien varēsim.
Līga. Jā, droši var zvanīt un prasīt. Un, pat ja es tobrīd nezinu atbildi, novirzīšu pie tā, kurš to zina. Starp dūlām un vecmātēm es neredzu konkurenci. Katru jaunu dūlu vai vecmāti es redzu kā vēl vienu draudzeni, kā vēl vienu līdzīgi domājošu sadarbības partneri, kas ir manā komandā, manā pusē. Es to redzu kā lielu ieguvumu sev, ka mūsu kļūst vairāk. Kopā mēs esam liels spēks, kas spēj mainīt pasauli.
Paldies un lai izdodas viss iecerētais!